Vienas rozes stāsts: ko pastāstītu roze stikla kolbā, ja tā spētu runāt?

Ja roze stikla kolbā spētu runāt, tās stāsts nebūtu līdzīgs parasta zieda dzīvei. Tā neievīstu pēc pāris dienām, nezaudētu ziedlapiņas un neizzustu no palodzes. Tieši pretēji — tās stāsts būtu ilgs, maigs un pārsteidzoši dziļš.

Lūk, kā roze pati sevi raksturotu.

“Mani izvēlējās manā skaistākajā brīdī”

Parastus ziedus nogriež tad, kad tie vienkārši ir gatavi.Mani — tad, kad biju ideāla.

Kad mani ziedlapiņu slāņi bija harmoniski atvērušies,kad krāsa bija piesātināta,kad daba mani bija padarījusi par īstu mākslas darbu.

“Man dāvāja citu dzīvi — ilgāku un mierīgāku”

Tā nav skumja transformācija.Tā ir pāreja uz citu eksistenci.

No manis maigi tika aizvietots tas, kas lika man novecot.Un tā vietā tika dots kas tāds, kas ļauj man saglabāties gadiem.

Es vairs neaugu, bet arī nenovītu.Es kļuvu par skaistumu, kas nepazūd.

“Es kļuvu par vēstījumu”

Tie, kas dāvina rozi kolbā, dāvina nevis ziedu, bet sajūtu.Vārdu klusumā.Pateicības simbolu.Mīlestības atgādinājumu.

Es bieži kļūstu par teikumu, ko kāds nespēja pateikt skaļi:“Tu man esi dārga.”“Es tevi mīlu.”“Es par tevi rūpējos.”

“Es dzīvoju, lai atgādinātu”

Par skaistiem brīžiem.Par īpašām personām.Par mīlestību, kas nav pārejoša.

Kamēr esmu telpā, mana klātbūtne ir kā klusa piezīme:“Šis brīdis bija svarīgs. Un Tu joprojām esi svarīga.”

Noslēgumā

Ja es spētu runāt, es teiktu:

“Es neesmu dāvana vienam mirklim. Es esmu stāsts, ko var glabāt gadiem.”